Ir ļoti daudzi iemesli, lai mestos ceļos sava vietējā bibliotekāra priekšā, bet kāpēc apstāties pie varoņa pielūgšanas? Ja tu uzskati grāmatas, un mācīšanos kopumā, par interesantām, kāpēc neapsvērt bibliotekāra un informāciju speciālista karjeru? Šeit būs 10 pazīmes, kas varētu liecināt, ka bibliotēka varētu būt vieta, kur tu varētu patiesi spīdēt:
1. Tu esi kaislīgs organizators
Ne visi tādi ir, tas ir grūti būt pacietīgam vai centīgam. Tātad, ja jums nav pretī pazust starp izdevumiem un pavadīt garas dienas skaitliskā organizēšanā, jūs zināt, tas ir vērā ņemams aicinājums.
2. Tu nekad negribētu pārtraukt mācīšanos
Daži cilvēki ir pilnīgi apmierināti ar to zināšanu daudzumu, ko iegūst skolas vai studiju laikā, bet tu tāds neesi. Tā ir laba lieta: būt par bibliotekāru nozīmē daudz lasīt un nodarboties ar pētniecību, tāpēc tava mūžizglītībai nekad nebūs jābeidzas. Vai tu zini, ko tas nozīmē – tas nodrošina lielisku karjeru.
3.Tev patīk klusums
Protams, šņācošs bibliotekārs ir stereotips, tomēr bibliotēkzinātne ir samērā klusa profesija, kas ideāli piemērota cilvēkiem, kam patīk daudz domāt un izbauda mierīgu vidi.
4.Tā ir plaša profila profesija
Bibliotēkzinātnes pasaule ir strauji mainīga – tur, kur agrāk nebija nekā izņemot kartīšu katalogu un UDK, šodien ir plašā datoru programmatūras un tīmekļa arhivēšanas pasaule tehnoloģiskajam saprātam un vairāk aktīvās pētniecības metodes kā jebkad iepriekš. Nemaz jau nerunājot par specializāciju: sākot ar bērnu bibliotēkām un beidzot ar valsts nozīmes zinātniskajām bibliotēkām, katrs var atrast sev piemērotāko informācijas entuziasma zīmolu.
5.Tas tik labi sader ar tavu nevainojamo stila izjūtu
Tava vilnas jaka un biezā ietvara brilles: totāls hīts. Salīdzinot ar citām profesijām, būt par bibliotekāru ir tikpat stilīgi kā strādāt mūzikas ierakstu veikalā. (more…)
Informācija - iepriekš nezināmas ziņas jeb dati par kādu priekšmetu, jēdzienu, notikumu vai ko citu, kurām ir saturiska interpretācija. Šajā gadījumā par operācijām saprot:
Senatnē ziņu izplatīšanas galvenais līdzeklis bija cilvēks – „ziņnesis-skrējējs”. Kaut gan šāda sakaru sistēma bija nedārga un samērā ātra (ziņnešu skriešanas ātrums līdzinājās mūsdienu pasaules rekordistu sniegumiem), tai bija vairāki trūkumi. Pirmkārt, skriešanas ātrumu, tātad arī informācijas pārraides laiku, ietekmēja apkārtējās vides faktors (ja 100 km attālumu ziņneši stafetes skrējienā spēja paveikt vidēji 4 stundās, tad kalnainā apvidū tik pat gara distance prasīja vismaz trīsreiz vairāk laika). Otrkārt, ja ziņojums bija mutiski nododama informācija, tad bija apdraudēta tās precizitāte. Piemēram, ja iedomājamies situāciju, kad nonācis galamērķī ziņnesis saprot, ka ir aizmirsis kādu daļu no sakāmā, nabagam nāktos vai nu jozt atpakaļ, lai pārjautātu: „Kā tur īsti bija?”, vai arī izlīdzēties ar paša izdomu un atjautību.
Senajos Austrumos tika veidotas „kliedzēju ķēdes”, t.i., noteiktā attālumā izvietojušies ziņneši cits citam nodeva ziņu, to izkliedzot. Tā kā skaņas izplatības ātrums gaisā ir apmēram 340 m/s un dzirdēto vārdu reprodukcijas laiks ir samērā niecīgs, tad šāda sakaru līnija nodrošināja ievērojami ātrāku informācijas pārraidi (ja attālums starp ziņnešiem būtu 50 m, tad ziņa no sūtītāja līdz 100 km attālam adresātam nonāktu apmēram pēc 40 min.). Tomēr informācijas izkropļojuma briesmas šādā sakaru sistēmā bija ļoti lielas. šīs sakaru sistēmas pastāvēšanas mūžs bija neilgs (ir grūti pilnībā novērst situācijas, kad „cisu maiss” ķēdes galā pārtop par „desu maizi” :).
Ar rakstības pilnveidošanos, pārraidītās informācija precizitāte vairs nebija atkarīga no ziņnešu atmiņas, dzirdes vai dikcijas kvalitātes, jo tagad tiem atlika vienīgi nodot adresātam vai nākošajam stafetes loceklim materiālu uz kura bija fiksēta ziņa. Par nozīmīgu sauszemes sakaru sistēmas sastāvdaļu kļuva zirgu transports (tas saglabāja dominējošo lomu līdz pat m.ē. 18.gs.). “Jātnieku-kurjeru” sakaru sistēmā ziņu nogādes ātrums bija 30-50 km/h. Bet augsto izmaksu dēļ tas bija vāji sazarots: tas aptvēra tikai lielākos apdzīvotos centrus, bet ziņu nogādāšana uz otršķirīgiem centriem notika atkarībā no situācijas. Sakaru drošību pastāvīgi apdraudēja arī lielceļu laupītāji (viņiem jau tolaik bija skaidrs – kam pieder informācija, tam pieder arī vara :).
Sagat. Diāna Moškarina
Izmantotā literatūra: Lorencs, Aivars. Sakaru sistēmas attīstības vēsture. Sakaru Pasaule [tiešsaiste]. [skatīts 2009. gada 10. aprīlī]. Pieejams: http://anton.world.lv/sakarup/main.php3?sub=view&RID=1233
Mūsdienās ļoti strauji pieaug informācijas daudzums, līdz ar to informācijas vide strauji paplašinās. Cilvēks ir informācijas vides neatņemama sastāvdaļa gan kā informācijas vides radītājs un pilnveidotājs, gan kā informācijas vides sniegto iespēju izmantotājs. Informācijas vidi veido informācijas un komunikācijas institūcijas no vienas puses un to patērētāji no otras puses. Komunikācijas tehnoloģijas un kanāli nodrošina piekļuvi informācijas resursiem. Informācijas vides plašums katra indivīda dzīvē ir atkarīgs ne tikai no informācijas pieejamības sabiedrībā, bet arī no indivīda prasmēm un zināšanām nepieciešamo informāciju sameklēt, novērtēt un izmantot. Katra indivīda dzīvē nemitīgi rodas vajadzības pēc informācijas. Informācijas vajadzības ir indivīda īpašas informācijas pieprasījumi. Informācijas pieprasījumi rodas, risinot kādas problēmas, meklējot informāciju vai atbildes uz jautājumiem, ka arī izglītojoties. Lai apmierinātu radušās vajadzības pēc informācijas tiek meklēti informācijas avoti. Par informācijas avotiem tiek uzskatīti ne tikai dažāda veida dokumenti (šī jēdziena visplašākajā nozīmē), bet arī, piemēram, citi cilvēki. Savukārt informācijas kanāli nodrošina piekļuvi informācijas avotiem. Daļa informācijas avotu ir arī informācijas kanāli. Piemēram, cilvēks pats var būt gan informācijas avots, gan kanāls, ja informāciju nodod tieši, bet var būt tikai informācijas avots, nododot informāciju ar citu informācijas kanālu palīdzību, piemēram, interneta vai telefona starpniecību. Cits cilvēks kā informācijas avots ir viens no biežāk izmantotajiem informācijas avotiem. No vienas puses, tas ir tādēļ, ka cilvēki ir mums visapkārt gan mājās, gan ārpus tām un bieži vien visvieglāk un ērtāk ir kādam uzprasīt nevis meklēt informāciju pašam, bet no otras puses – citi cilvēki kā informācijas avoti bieži vien tiek izmantoti tādēļ, ka nav zināmi citi ceļi kā nonākt pie nepieciešamās informācijas. Piekļuve informācijai ir ceļš uz zināšanām. Līdz ar to šeit paveras darba lauks informācijas un izglītības institūcijām – informēt, izglītot un iedrošināt cilvēkus, lai viņi paplašinātu savu individuālo informācijas vidi un virzītu mūsu sabiedrību uz jaunu sabiedrības attīstības pakāpi - informācijas sabiedrību.
Informācijas tehnoloģijas (IT), neraugoties uz dažiem krīzes periodiem, turpina attīstīties aizvien straujāk. Katra diena nāk ar ziņām par jaunām tehnoloģijām, programmatūrām un informācijas drošības draudu prognozēm. Informācijas drošības uzturēšana ir viena no visgrūtāk risināmām problēmām, neskatoties uz to, ka var izdot visai iespaidīgas summas modernāko tehnoloģiju iegādei, bet vēlāk konstatēt, ka pat izcilie tehniskie risinājumi nespēj glābt aizsargājamo informāciju no nokļūšanas nevēlamās rokās. Problēmas būtība ir vienkārša – tehnoloģiju un informācijas lietotāji ir cilvēki (darbinieki, kalpotāji, klienti utt.) – katrs ar savu izpratni par prioritātēm, profesionālo ētiku un nepieciešamo zināšanu apjomu. Informācijas drošības priekšnoteikumi slēpjas divos faktoros: informacionāli tehniskā drošība (ietver mākslīgi radītu tehnoloģiju un tehnikas pasauli) un informacionāli psiholoģisko drošību (dabiskā, dzīvā pasaule, kas ietver arī cilvēku). (more…)
Šajā rakstā es gribētu minēt „dažas” lietas, kuras piesaistīja manu uzmanību konferences gaitā.
· Skaidri redzama bibliotēkas misija – palīdzēt tiem, kuri aug, mācās, meklē darbu…
Personīgie novērojumi tieši no lietotāju skatu punkta liecina, ka diezgan ātri un precīzi „dažu acu uzmetienu rezultātā” var noteikt apmeklētāju nodarbošanos. Daļa cītīgi mācās, daļa atpūšas, un tas viss notiek izmantojot bibliotēkas resursus.
· Pašlaik notiek kaut kas līdzīgs radošai iznīcināšanai, pagrimums, pēc kura sāksies tālāka attīstība. Jo izteiktākas finansiālās grūtības, jo lielāks apmeklētāju pieplūdums bibliotēkās.
Sākumā šis apgalvojums šķita diezgan nereāls, bet tad radās doma par pašreizējo grāmatu relatīvo dārdzību un interneta izmantošanas pakalpojumu izcenojumiem, kuru tagad ne visi var atļauties sākt/turpināt izmantot. Arī tālāk minētie fakti un itīpaši skaitļi tiešām pārliecināja mani. LNB apmeklētāju skaita pieaugums par 82%, tur pat interneta pakalpojumu izmantošanas pieaugums par 270%. Pārējo valsts bibliotēku apmeklētāju pieaugums par 30% un interneta pakalpojumu lietošanas pieaugums par 100%. (more…)
Ideja par to, ka ir pieejams pārāk plašs informācijas klāsts noveda pie koncepcijas par informācijas pārblīvējumu.
Nav vienas noteiktas informācijas pārblīvējuma definīcijas. Šis jēdziens parasti tiek izmantots, lai atainotu notikumu stāvokli, kad indivīda efektivitāte informācijas izmantošanā darbā tiek aizkavēta lielā atbilstošas un potenciāli noderīgas informācijas apjoma dēļ.
Informācijas pārblīvējums rodas tad, kad saņemtā informācija kļūst par šķērsli, nevis palīdzību, pat ja informācija ir noderīga.
Inovācijas informācijas tehnoloģiju jomā noveda pie sūdzībām par to, ka vairs nav iespējams sekot līdzi visai pieejamai informācijai. Reuters komercdirektoru aptauja „Miršana par informāciju” („Dying for information”), atklāja pārsteidzošu statistiku:(more…)
Iedomājieties kasti, kuras ārpusē ir divas gaismas – viena sarkana un viena zaļa. Sekojošs attēls ilustrē šo kasti:
Šī vingrinājuma mērķis būs konstruēt luksoforu, bet uz brīdi padomājiet par to kā par vienkāršu kasti ar divām dažādas krāsas gaismām. Ja katra no gaismām var būt ieslēgta vai izslēgta, tad ir iespējami 4 varianti:
- abas gaismas izslēgtas;
- abas gaismas ieslēgtas;
- sarkanā ieslēgta un zaļā izslēgta;
-zaļā ieslēgta un sarkanā izslēgta.
Šajā vingrinājumā pēdējās divas kļūs par satiksmes regulētājiem. Lai konstruētu luksoforu jābūt saistītām ar diviem elementiem „stāt” un „iet”. Attēlā ir redzams šis noteikumu kods, kas rodas apvienojot iepriekšminētos elementus:
Šis noteikumu kopums veidos satiksmes modeļus krustojumos, kuru kontrolē gaisma.
Protams, gaisma organizē transporta plūsmu ierobežojot transporta vadītāju darbības.
Kā jau Jūs varējāt manīt šis nav īsta luksofora modelis, trūkst dzeltenās gaismas. Nepieciešamība pēc dzeltenās gaismas ilustrē informācijas ideju.
Dzeltenā gaisma ir nepieciešama, lai transporta līdzekļu vadītājiem būtu pietiekoši laika apstāties pirms iedegas sarkanā gaisma un pietiekoši laika, lai sāktu kustību. Ja nebūtu noteikti zināms kad mainīsies gaisma daži vadītāji turpinātu kustību piesardzīgi, bet daži apstātos, bet neviens nebūtu drošs par to, kad mainīsies gaisma.
Dzeltenās gaismas mērķis ir mazināt nenoteiktību, informējot vadītājus par to, ka gaisma drīz mainīsies uz sarkanu. Citiem vārdiem sakot dzeltenais luksofora elements apzīmē tādu vadītāju rīcību kā „sagatavoties apstādināt mašīnu”:
Komunikācija, kas mazina nenoteiktību informācijas saņēmējā tiek saukta par saņēmēja informēšanu.
Kā komunikācija pati par sevi, informācija ir process. Ir svarīgi saprast atšķirību starp datiem, kas ir ar cilvēka maņu orgāniem uztverti paraugi un informāciju, kas ir process, kura gaitā šo paraugu interpretācija mazina to nenoteiktību.
Luksofors, kas tika iepriekš aprakstīts ir komunikācijas līdzeklis, kaut arī ļoti vienkāršs. Bez nenoteiktības var nebūt arī nozīmes. Saņēmējs, kuram ir pilna pārliecība par ienākošo ziņu varētu paredzēt tās saturu ar 100% precizitāti, bet ja saņēmējs ir pilnīgi drošs par to, ko šī ziņa vēstīs, tad tā neko nevar nozīmēt, jo saņēmējs jau zin visu par to.
Luksoforam nav nenoteiktības, tas vienkārši seko programmai, pretēji cilvēkam, kurš ir pastāvīgā saskarē ar apkārtējo vidi, vienmēr ir nenoteiktībā, saņem datus.
Izmantotie informācijas avoti:
Turtorial: information [tiešsaiste]. [B.v. : b.i., b.g.]. [skatīts: 2009. g. 2. mar.]. Pieejams: http://www.rdillman.com/HFCL/TUTOR/Information/info3.html
Šis video ir izveidots SZF informācijas dienas pasākumu ietvaros ar mērķi paradīt informācijas un bibliotēku studiju nodaļas „stūrīša” jeb 210.telpas apmeklētājiem: skolēniem un citiem interesentiem, ka jebkura veida informācija ar Tīmekļa (Web) 2.0 piedāvātajām iespējām var ātri tikt piefiksēta un padarīta publiski pieejama. Prasības mūsdienu informācijas speciālistam (t.sk. bibliotekāram) paredz ne tikai teorētiski apgūt visādus jauninājumus, bet prast pielietot tos arī praktiski.
Studiju process un uzdevumi ir veidoti ne tikai lekciju, semināru un testu formā. Tiek uzdoti arī kādi radoši darbi. Otrajam kursam 4. semināra vietā piedāvāja izveidot savu blogu. Pašlaik ļoti populāri ir individuālie blogi, bet mums ir savs KURSA blogs par informācijas zinātni ^^. Topošajiem informācijas un bibliotēku speciālistiem būtu apsveicami apgūt šis iemaņas, jo aizvien vairāk un vairāk bibliotēku un informācijas centru, paralēli oficiālu mājaslapu uzturēšanai, veido arī blogus.
